Valentīna Kukule, Latvia

Toreiz man bija 26

Atmiņu stāsts par Baltijas ceļu

Toreiz, 1989.gadā dzīvoju un strādāju Limbažu pagastā. Strādāju p/s” Limbaži” par kluba vadītāju. Man bija jāvada kultūras dzīve Ozolainē.
Pašai tolaik jau bija 3 bērni, kas klubā uzturējās diezgan bieži.
Sovhozā darbojās Tautas frontes grupa. Kas tieši ierosināja piedalīties Baltijas ceļā-neatceros, bet tika iedalīta saimniecībai piederošā “Pīle” šim braucienam.
Busiņš bija pilns ar cilvēkiem un viņu vidū biju arī es ar visiem bērniem. Cik atceros, tad bija sadalīts, kur katram būtu vēlams atrasties Baltijas ceļa posmā.
Mums vajadzēja būt uz Valkas ceļa , kura tur km. Iebraucot Valmierā mašīnas un autobusi gāja viens pēc otra. Liekas, kas tur sevišķs, bet tajā laikā mašīnas tomēr bija retums. Braucot tuvāk Valmieras aplim šoferis konstatēja, ka uz Valkas ceļa mēs noteikti netiksim, tāpēc autobusu pieturēja kaut kur pie apļa.
Mēs visi kāpām ārā un gājām ar kājām . Es ar visiem bērniem biju ļoti satraukta redzot tik daudz cilvēku un transportlīdzekļu vienkopus. Atradām vietu, kur mums vajadzētu stāvēt, un redzēju, ka blakus mums bija apmetušies arī mūsu pašu kaimiņi no blakus pagasta. Viņi arī netika tālāk norunātajā vietā, tāpēc bija nolemts palikt turpat.
Vīri bija parūpējušies par malku. Drīz vien tika sakurts ugunskurs. Bērni jautri lēkāja ap to, un pat nenojauta cik nozīmīgā notikumā viņi piedalījās. Noteiktā laikā mēs visi sastājāmies blakus un sadevāmies rokās. Izveidojās cilvēku ķēde, kam neredzēja ne sākumu, ne beigas.
Sajūtas bija ļoti neparastas, jo tādu vienotību cilvēku starpā nebiju redzējusi.
Braucot mājās pēc šī kopīgā pasākuma cilvēki bija saviļņoti un apsprieda redzēto un pārdzīvoto. Bet bērniem tas bija kā kārtējais piedzīvojums.
Tagad pēc gadiem, jautājot viņiem par šo notikumu viņi saka neko konkrētu neatceras, bet man tas iespiedies dziļi atmiņā.