Marija Kārkla, Latvia Cibla

Toreiz man bija 34

Esmu laimīga, ka to piedzīvoju…

Tolaik biju Tautas frontes Ludzas nodaļas aktīva dalībniece: darītāja, organizētāja. Mana dalība visās aktivitātēs bija pašsaprotama.
Citu uzskati par Baltijas ceļu mani neinteresēja. Tautas frontes Ludzas nodaļas uzdevums bija stāvēt Baltijas ceļā netālu no Rūjienas. Cik atceros, bija jāpiepilda ar cilvēkiem 7 autobusi. Zvanīt, aicināt, rosināt – tāds bija mans uzdevums. Cilvēku atsaucība bija liela. Tikai viena atbilde uz manu aicinājumu bija, ka jābraucot dzērvenes lasīt, nevarot. Tas manām ausīm skanēja tik sveši, ka vēl šobrīd labi atceros. Mēs braucām. Kādā no autobusa logiem bija slavenais plakāts “Kaut pastalās, bet brīvā Latvijā”.
Sajūtas bija tādas, kādas var būt, kad dari kaut ko, ko nav iespējams nedarīt. Braucot visi jutāmies kā viens. Atceros arī, kā sadevāmies rokās, brauca mašīna un filmēja.
Viss pārējais jau pagaisis no manas atmiņas. Palikusi apziņa un pārliecība, ka tas bija mūsu tautas patiesas vienotības laiks. Esmu laimīga, ka to piedzīvoju.