Aina, Latvia Riga

Toreiz man bija 16

Intervija

Intervija norisinājās Talsu novada Uguņciemā. Intervēta tika Aina Brigmane, kurai 1989. gadā bija 16 gadi, viņa bija viena no Baltijas ceļa dalībniecēm. Tajā laikā viņa dzīvoja Jēkabpilī.
Emīls Brigmanis – Labdien! Mani sauc Emīls Brigmanis, mācos Talsu Valsts ģimnāzijā. Vai Tu būtu ar mieru atbildēt uz dažiem jautājumiem par Baltijas ceļu?
Aina Brigmane – Jā, protams!
E.B. – Kā uzzināji, ka Baltijas ceļš tiek rīkots?
A.B. – No preses, radio un cilvēkiem.
E.B. – Kurā Latvijas vietā piedalījies Baltijas ceļā?
A.B. – Cēsu rajonā, konkrētu vietu nepateikšu.
E.B. – Ar ko piedalījies Baltijas ceļā?
A.B. – Biju kopā ar draudzeni, autobusā bija dažādi nepazīstami cilvēki, pārsvarā Jēkabpils slimnīcas personāls.
E.B. – Kādēļ nolēmi piedalīties?
A.B. – Patriotisku jūtu un jaunības maksimālisma vadīta. Man toreiz bija 16 gadi. Tajā laikā daudz kas bija neatļauts, līdz ar to bija liela vēlme piedalīties Baltijas ceļā, lai pasaule no jauna atcerētos 1939. gada Vācijas – Krievijas savstarpējo slepeno līgumu.
E.B. – Kā Tu vērtē Baltijas ceļu mūsdienās?
A.B. – Baltijas ceļš bija izdevies, ņemot vērā ierobežotās saziņas iespējas, patiecoties tikai radio. Pēc šiem notikumiem pasaule uzzināja, ka Baltijas valstis negrib samierināties ar ilgstošo Padomju Savienības uzspiesto diktatūru.
E.B. – Kā juties Baltijas ceļa laikā?
A.B. – Jutos pacilāta, satraukta, nebija sajūtas, ka apkārtstāvošie cilvēki ir sveši, bija draudzīga attieksme vienam ar otru.
E.B. – Ko īpaši aizkustinošu, biedējošu, iepriecinošu, šokējošu, saviļņojošu, pārsteidzošu, sajūsminošu redzēji Baltijas ceļa laikā?
A.B. – Lielās cilvēku masas, daudzie autobusi, labā organizētība, nebija haosa, nekārtību, lai gan saziņas līdzekļi bija krietni ierobežoti, viss bija labi saskaņots un izplānots. Man bija uztraukums par to, ko iesāks Padomju Savienība, pēc tādas tautas gribas paušanas.
E.B. – Kā juties pēc Baltijas ceļa?
A.B. – Es biju ļoti aizkustināta un pacilāta. Kopumā biju nogurusi, nācās noiet daudzus kilometrus līdz vietai, kur bija jāpapildina Baltijas ceļš, jo autobusus novietoja vietās, lai netraucētu satiksmi. Vakarā sajūta bija laba, kā pēc labi padarīta darba.
E.B. – Kādas emocijas tagad raisa Baltijas ceļš?
A.B. – Tauta bija ļoti nepieredzējusi šādu pasākumu organizēšanās. Neviens neko nekritizēja, kas tiešām izbrīnīja. Netika izgāztas nekādas negatīvas emocijas. Patiess prieks, ka mēs to izdarījām! Un šī vienotības sajūta sirdī ir aizvien, it sevišķi klausoties dziesmu “Atmostas Baltija”.
E.B. – Kāds ir Tavs spilgtākais personīgais iespaids par Baltijas ceļu?
A.B. – Viena no spilgtākajām atmiņām ir tā, kad debesīs parādījās helikopters – neziņa, kas tur lido, jo tikai vakarā no televīzijas uzzinājām, ka tajā nelegāli atradās ārzemju latvietis, operators, kurš filmēja Baltijas ceļu. Vēl spilgti atceros, ka mājupceļā sveicinājām pretī braucošos autobusus, garās mašīnu rindas. Visu ceļu dziedājām patriotiskas, tajā laikā aizliegtās, dziesmas, pat “Dievs, svētī Latviju”.
E.B. – Kā ieradies notikuma vietā?
A.B. – Ieradāmies ļoti organizēti ar autobusiem. Mūsu autobuss bija ļoti pilns, daudzi, tajā skaitā arī es, sēdējām starp krēsliem uz grīdas.
E.B. – Kādas lietas Tev bija līdzi?
A.B. – Līdzi praktiski nebija nekas, tikai kāda jaciņa. Godīgi sakot, neatceros. Citiem līdzi bija radioaparāti, pa kuriem nepārtraukti tika pārraidītas ziņas par Baltijas ceļa norisi.
E.B. – Kas notika pirms un pēc sadošanās rokās?
A.B. – Pirms un pēc runājāmies, dziedājām, klausījāmies radio. Garāmbraucošie autobusi un mašīnas signalizēja dzīvajai cilvēku ķēdei.
E.B. – Ja mūsdienās tiktu rīkots līdzīgs pasākums, vai Tu piedalītos? Kāpēc?
A.B. – Domāju, ka piedalītos, jo, manuprāt, tādos pasākumos var redzēt, ka tauta ir spējīga apvienoties, un vienotībā ir spēks. Manuprāt, mūsdienās sabiedrībai patriotisma ir par maz, jo nesenā vēsture daudzās ģimenēs netiek īpaši akcentēta.
E.B. – Vai, tavuprāt, Baltijas ceļam ir liela nozīme Latvijas neatkarības atjaunošanā? Kāpēc?
A.B. – Manuprāt, bija liela nozīme, jo cilvēki ieraudzīja, ka tauta var ietekmēt notikumu gaitu, ieraudzījām to, ka neesam vienīgie, kurus neapmierināja pastāvošā iekārta, ka mums ir nozīmīgs atbalsts no Lietuvas un Igaunijas, un mēs spējām to parādīt visai pasaulei.
E.B. – Paldies, par Tevis atvēlēto laiku!

Veicot interviju un domājot par tā laika notikumiem, man pašam arī radās vēlme būt daļai no kaut kā nozīmīga, kas dotu kādu labumu Latvijas valstij un tās tautai. Man nav nācies piedzīvot Padomju Savienības ideoloģiju un tās uzspiestos likumus, bet pēc intervijas mazliet skaidrāk sāku izjust cilvēku piedzīvoto un pārciesto. Manuprāt, Lietuvas, Latvijas un Igaunijas Tautas fronšu rīkotā akcija, protestējot pret Molotova – Rībentropa paktu, bija izdevusies pilnībā, liekot pasaulei uzzināt, ka Baltijas valsties nekādā gadījumā nesamierināsies. Man pašam ir liels prieks, ka cilvēki spēja pārkāpt pāri Padomju Savienības iebiedēšanai un piedalīties šajā akcijā, kas palīdzēja Baltijas valstīm atgūt neatkarību!