Inta, Latvia Jurmala

Toreiz man bija 37

Strāva

Tas bija laiks, kad latviešiem tomēr likās jāiet un jāatbrīvo sava zeme. Un latvietim ir jābūt latvietim savā zemē. Un man varbūt izdevās aizbraukt tāpēc, ka mans vīrs bija autobusu šoferis. Man vispār nebija tāda doma kā nebraukt līdzi. Tā bija vasara, atvaļinājuma laiks un to varēja izdarīt. Atceros, ka tā bija ļoti saulaina, silta diena. Ļoti skaista diena! Un braucām kopā ar Nīcas ļaudīm. Un tur mēs bijām divi autobusi pilni. Tas bija pacēluma brīdis. Pacilātība un sajūsma. Kad mēs aizbraucām, tad bijām Bauskas pusē. Man šķiet, ka visi kurzemnieki bija Bauskas pusē. Tagad, kad es skatos televīzijā, arī es to saprotu, tanī brīdī likās, ka patiešām visiem caur strāvoja tāda strāva un īpaši, kad sadevās rokās… varbūt tās bija mūsu emocijas vai mūsu sajūtas, tā grūti pateikt. Bet tas pacilājums visiem bija ārkārtīgi liels un likās, ka mēs visi esam milzu vareni. Mēs taču savu zemīti atbrīvosim. Jā, mums bija Latvijas karogi līdzi. Un tad, es atceros, mēs dziedājām visi tautasdziesmas gan turp braucot, gan atpakaļceļā braucot autobusā. Tas bija tiešām ārkārtīgi liels emocionāls brīdis, arī tad, kad stāvējām tai rindā. Bet to jau tā arī nevar izstāstīt. Pēc tik daudziem gadiem. Jā, tiek aktualizēts Baltijas ceļa stāsts! Jā, tas bija pirms tik daudz gadiem, 26, nemāku sarēķināt. Jā, augustā bija 25 gadi, 26. gads. Nu, tā varētu teikt. Tad arī dzīves uztvere bija tāda savādāka. Un tas priekšstats tāds bija. Tiešām, tad es sapratu, ka mēs latvieši esam tādi daudz. Esam daudz vienotībā. Jā, tā bija arī cilvēku uzdrošināšanās tanī laikā. Visa armija jau bija šeit, acīmredzot. Mēs par to nemaz nedomājām, ka mums būtu bailes, nē. Mums bija mērķis, kad sadevāmies rokās, tad bija. Es toreiz atceros, ka bija tāda kā strāva, kas izgāja visiem cauri. Vai tās bija tādas iedomas.
Man šķiet, ka diezgan ilgi mēs stāvējām, es pat nevaru pateikt. Varbūt pat tā bija stunda, vai vairāk. Vēl ceļš, braukšana, iešana un kamēr apstājāmies, tas bija ilgi. Tās tiešām nebija dažas minūtes, tas bija ilgi. Man šķiet, ka ilgi. Un tad vēl, kad sāku stāstīt, es atceros, ka tās rokas nemaz negribējās laist lejā. Mums gribējās ilgāk un ilgāk tās turēt vienotas, kopā. Mums likās, ka mēs esam stipras visas Baltijas valstis, kad esam sadevušās rokās. Mēs ar pašiem lietuviešiem tā kā nesatikāmies, bet tālāk viņi bija. Es atceros lietuvieši bija tā kā tuvāk Bauskai. Droši vien tur cilvēki dzīvoja, jā, varbūt tā bija. Piedalījās arī krievu tautības cilvēki, visi stāvēja kopā. Baltijas ceļā bija gan veci ļaudis, gan bērni. It sevišķi, tur bija veci ļaudis, kuri tai laikā bija stipri un spēcīgi, kas atcerējās Pirmo Latvijas laiku. Bērni man šķiet tur bija īpaši daudz. Atceros, ka tāda sajūsma bija. No Nīcas bija divi autobusi. Brauca arī individuāli, ar vieglajām automašīnām, un tad es zinu, ka bija tur Priekulnieki. Arī Aizpute. Es atceros, ka bija Aizputes PSKM un, protams, Liepāja, bet es neatceros, cik daudz tur autobusu bija. No Liepājas bija ļoti daudz.
Jā, tur jebkuram cilvēkam nemaz citu jautājumu nebija, cilvēki centās tikt ar jebkādu transportlīdzekli, lai nokļūtu tai vietā, kur bija pateikts, kur jābūt. Es arī zinu paziņas, kas brauca ar vieglajām automašīnām caur Rīgu, un arī stāvēja Baltijas ceļā. Citi brauca no Liepājas uz Rīgu stāvēt. Nē, pārrāvumu ķēdē nebija, vismaz kur mēs stāvējām.
Pat likās, ka mēs stāvējām nevis izstieptās rokās, bet, ka plecu pie pleca stāvējām.